Intervija ar Raiti Smirnovu, Stirnu Buka kanikrosa disciplīnas uzvarētājs 2018

Raitis ir uzvarētājs un cīnītājs, un tieši tādu mēs viņu iepazinām Stirnu Buka kanikrosā. Uzvarējis 2018. gadā kanikrosa disciplīnā elitē.

1. Kā Tu sāki nodarboties ar kanikrosu?
Kā jau vairums lieliskāko piedzīvojumu notiek nejauši, tad līdzīgi bija arī ar kanikrosu. Tas bija īsi pirms 2017. gada Smeceres sila Stirnubuka posma (27.05.), kad piezvanīja draugs Mārtiņš un kārtējo reizi izteica piedāvājumu, no kura nespēju atteikties. Tā kā šajā nedēļas nogalē tāpat bija plānots doties uz šo pusi, jo tā ir mana dzimtā puse un tur dzīvo vecāki un vecvecāki. Un tā kā suņi man ir mīļi jau no bērnības, tad ar prieku kārtējo reizi piekritu izmēģināt, ko jaunu, par ko biju dzirdējis tikai nostāstos.

Ierados kanikrosa zonā, kur iepazinos ar lieliskiem cilvēkiem un tur uzzināju, ka man ir uzticēts suns vārdā Skabija (Scabbia). Iespējams, ka biju jau dzirdējis no draugiem, ka viņa startā ir nevaldāma, bet liels bija mans izbrīns starta koridorā, redzot cik augstu no vietas suns spēj uzlekt.
Skabijas šovam turpinoties, izrādot savu nepacietību, kad beidzot varēs skriet, jau bija pienākušas pēdējās sekundes pirms starta. Trīs, divi, viens, aiziet… Par laimi pirmie piecdesmit asfaltētie metri, tika pieveikti laicīgi, jo sākoties zālājam, no aizmugures nejauši kājās iepinās cits suns, kas protams rezultējās ar kritienu pilnā augumā, tik vien paspēju ar rokām atspiesties pret zemi, kad jau biju uzrauts kājās un turpināju skriet tajā brīdī sev neaptveramā ātrumā, vai Skabija to starta drudzī pamanīja, tā arī nesapratu. Tas bija elpu aizraujošs skrējiens. Galvā tikai pazibēja doma: “Laipni lūgts kanikrosā!” [smejas]

2. Kas ir Tavs kompanjons? Kāpēc tieši šāds suns?
Ja runa ir par Stirnubuka takus skriešanas seriālu, tad mana uzticamā kompanjone ir Skabija, par kuras uzticēšanu ir jāsaka paldies viņas saimniecei Gintai. Šis suns ir dzimis čempions. Bet citās sacensībās un treniņos esmu skrējis arī ar pārējiem Skabijas draugiem no RaceDog Latvia kluba, kura komandā startēju. Gan Kimis, gan Bucis, gan Džeimss, gan Merlins, katrs ir īpašs, unikāls un mīļš suns.

3. Kas ir Tava motivācija skriet un kādēļ?

Mana motivācija skriet ir Skabija, jo līdz kanikrosam man nepatika skriet. Skriešana likās lēna un laikietilpīga, dēļ kā priekšroku devu velosipēdam. Līdz tam gandrīz vai mani vienīgie treniņi bija neregulāri starti sacensībās. Pēc starta kanikrosā sapratu, ka šis suns ir uzvarētājs un man bija kauns, ka nevaru paskriet, ne tuvu tik ātri, cik ātri ar šo suni ir iespējams skriet. Saprotot, ka jāsāk trenēties regulārāk un lai sekotu izaugsmei iegādājos pulsometru. Tā pēc dažiem treniņiem apjautu, ka man ir iepaticies skriet, jo skriešanu esmu izjutis kā sava veida meditāciju, kas reizēm ir pārdomās par dzīvi, bet citreiz visas domas un ikdiena aizmirstas un domāju tikai par elpošanu un skatos uz pulsu.

4. Kas būtu jāzina tiem cilvēkiem, kas gribētu pamēğināt skriet kanikrosu?

Tā uzreiz nemaz nezinu ko pateikt, jo prātā uzreiz nāk tikai viena doma, ka šiem cilvēkiem vajadzētu zināt, ka jūs dzīvojat vienreiz un to noteikti vajag pamēģināt. Jo skriešana kopā ar savu mīluli viņu iepriecinās un veidos labāku komunikāciju ar citiem suņiem. Padarīs viņu veselīgāku un suns kļūs laimīgāks, jo gaidīs nākamos startus. Protams arī pašiem cilvēkiem šī nodarbe veicinās veselīgu atkarību.

Noteikti no tehniskajām lietām būtu jāzina par nepieciešamo inventāru un noteikumus, ko var atrast kluba mājaslapā vai sazinoties.

5. Kas ir Tava "saldākā uzvara"?

Saldākā uzvara, noteikti nav uz pjedistāla. Lai arī protams ikvienam cilvēkam gribas nostartēt labāk un iegūt pēc iespējas augstāku vietu, arī man, bet mana lielākā un saldākā uzvara noteikti ir kopā būšana. Iegūtie jaunie draugi, kas ir gan lieliski cilvēki, gan daudzie samīļojamie ķepaiņi. Liels prieks, ka kādam varu būt par piemēru un iedvesmot startiem. Te arī gribas pateikt paldies visiem, kas uzmundrina pirms starta un sagaida, un apsveic finišā gan klātienē, gan neklātienē.

6. Un kas ir bijis visgrūtākais kanikrosā?

Grūtākais ir tik līdzi Skabijai! [smejas] Kas tiešām nav viegli, bet ja nopietni, tad laikam tā ir cīņa ar iekšējo sevi un brīžiem, kad ir “nevaru”, kad ir grūti, kad šķietami sirds lec pa muti ārā un vidējais pulss ir virs divsimts. Gribas noskriet maksimāli labi neatkarīgi no vietas, jo man galvenais ir lai beigās varu sajust, ka šoreiz labāk nevarēju.
Par grūti no amizantās puses ir stāsts par pazaudēto botu RaceDog Latvia nakts mačos 2017. gada 21. oktobrī, kad pustrasi cīnījos ar botas saglabāšanu kājā, bet otru pusi cīnoties ar baso kāju pa šķembām, jo sapratu, ka ar Skabiju apstāties nav iespējams un dēļ viņas arī negribēju mēģināt apstāties, un zaudēt kaudzi laika. Dažās sekundes simtdaļās nolēmu, ka viņas dēļ trasi pabeigšu arī ar vienu botu, jo tā visticamāk zaudēšu mazāk laika. Lūk tad gan bija sāpīgi kādas trīs nedēļas. [smejas]